Ja jūs nebūtu viens no tiem filmu apmeklētājiem, kas sasniedza pilngadību filmas Psycho iznākšanas laikā 1960. gadā, iespējams, jums nav ne jausmas par tā ietekmi uz mūsdienu mūsdienu šausmu filmām. Jūs, iespējams, esat redzējis Alfrēda Hičkoka filmu, taču tā varētu šķist pieradināta, ja esat pieradis pie tādiem 80. gadu slasher attēliem kā Friday the 13th un Sleepaway Camp, kā arī tām modernākām šausmām, kas ir attēlotas hosteļa un zāģa franšīzēs.
Bet 1960. gadā Hičkoka filmas šedevrs mainīja spēli. Pirms Psycho nebija tādas lietas kā slasher pic. Filmu monstri bija burtiski briesmoņi, nevis cilvēku briesmoņi, kas tagad klīst mūsu kino ainavās. Bija ļoti maz paklāju vilkšanas pagriezienu, jo lielākā daļa šausmu filmu bija vienkāršas lietas. Un noteikti nebija nevienas filmas, kurā būtu uzdrīkstējies attēlot vardarbīgu uzbrukumu kailai sievietei, kamēr viņa gājusi dušā.
Šodien daudzi šausmu fani ir vīlušies, ja asinis un iekšas ir minimālas. Viņi jūtas izmainīti, ja filmas stāstījumā nav vismaz viena pagrieziena. Un viņi kļūst sarūgtināti, ja nav vismaz vienas ainas, kurā ir attēlots nepamatots kailums. Taču 1960. gadā šīs lietas nebija ikdienišķas. Skatītāji nebija gaidījuši šausmas un netīrās viltības, ko Hičkoks viņiem izspēlēja. Un arī filmu kritiķi nebija gatavi stāstīšanas pārmaiņām, kas viņiem drīzumā tiks pasniegtas. Psiho bija atklājums, un, lai gan daži ienīda filmu tās iznākšanas brīdī, kopš tā laika tā ir atzīta par īstu šausmu klasiku!
Mēs visi dažreiz kļūstam mazliet traki
Hičkoka filmas pamatā bija Roberta Bloha 1959. gada šausmu romāns. Iedvesmojoties no reāla sērijveida slepkava Ed Gein, grāmata un filma atdzīvināja moteļa īpašnieku Normanu Beitsu, izdomātu sērijveida slepkavu, kurš savus noziegumus attaisnoja ar nu jau slaveno filmas citātu: “Mēs visi dažreiz kļūstam mazliet traki..'
Filmas iznākšanas laikā cilvēki uzskatīja to pašu par Alfrēdu Hičkoku. Tā kā filmā North By Northwest, Rear Window un Vertigo bija ļoti iemīlējuši noslēpumus, viņi, iespējams, gaidīja kaut ko elegantu un aizraujošu no filmas, ko viņi gatavojās redzēt, neskatoties uz filmas nosaukumu. Tā vietā viņi saskārās ar vardarbīgu dušas ainu, trūdošiem līķiem, sērijveida slepkavu, kurš izvairījās no saviem noziegumiem, un, iespējams, visšokējošāk, galvenās lomas atveidotāju (Dženetu Leju), kura tika nogalināta filmas vidū.
Vai Hičkoks bija traks?
Londonas vakara ziņu recenzents tā domāja. "Hičkoks ir aptraipījis savulaik lielisko reputāciju," viņš teica, atkārtojot daudzu citu kritiķu un kino skatītāju viedokli tajā laikā.
Filma tika negodīgi apvainota. Jā, bija vardarbība un kailums, taču cilvēki iedomājās, ka redz vairāk, nekā patiesībā. Filmas slavenajā dušas ainā jūs redzat ļoti maz no Dženetas Lejas kailā ķermeņa, un jūs nekad nevarat redzēt, kā nazis ieduras viņas miesā. Paklāja vilkšana, kas bija viņas varoņa nāve, pārsteidza un sarūgtināja auditoriju, taču patiesībā tas bija izcils solis. Pirms tādām filmām kā Dziļi zilā jūra un Kliedziens, kas arī agri nogalināja savus “galvenos” varoņus, tas prasmīgi demonstrēja Hičkoka tieksmi sajaukt ar skatītāju cerībām. Un, lai gan žanra maiņa dažiem bija pārsteidzoša, tā ļāva Hičkokam izmantot visus savā arsenālā esošos rīkus, lai šokētu, satrauktu un saviļņotu skatītājus un tādējādi izjauktu visas cerības, kas viņiem bija saistībā ar viņa filmām.
Tādā pašā veidā nazis izsita cauri dušas aizkaram, filma izsita miera audumu, kas lika skatītājiem justies droši. Tāpat kā Meriona Kreina tiek nogalināta filmas vidū, filma nogalināja visas filmas skatītāju cerības uz laimīgām beigām. Un tāpat kā Bernarda Hermaņa nu jau klasiskā partitūra satricināja klavieru notis, augstās muzikālās notis satricināja nervus nu jau nobružātā skatītāja.
Redziet, Hičkoks nebija kļuvis traks. Viņš precīzi zināja, ko dara, un lieliski izklaidējās, terorizējot skatītājus, vienlaikus terorizējot savas filmas netīšus upurus.
Psiho: filma, kas uz visiem laikiem mainīja šausmas
Ak, noteikti bija daži Psiho elementi, kas bija pazīstami auditorijai. Piemēram, Beitsa nams ar kriptveida telpām un tumšajiem stūriem ne pārāk atšķīrās no pilīm un baismīgajām savrupmājām, kuras bija apdzīvojušas citas filmas. Taču Hičkoka filma izcēlās no pūļa citos veidos.
Lai gan sērijveida slepkavas jau iepriekš bija redzamas filmās, neviens nebija tik burvīgs vai tik cilvēcisks kā Normans Beitss. Entonijs Pērkinss sniedz apzināti atbruņojošu priekšnesumu, un tas darbojas kā gardums. Kad beidzot atklājas viņa tumšā puse, mēs esam šokēti atklājot, ka dīvainā, bet simpātiskā figūra filmas centrā patiesībā ir ārprātīgs briesmonis. Mēs to varam redzēt, kad filmas sākumā redzam viņu perversi izspiegojam savas sievietes, taču mēs sākam saprast viņa lopiskā rakstura patiesās šausmas tikai tad, kad vēlāk saprotam, ka ne tikai viņš ir aiz moteļa slepkavībām, bet arī viņš valkā savas mirušās mātes drēbes, veicot tās.
Un, kā jau tika apspriests, Psycho arī atrada celmlaužu ar savu uztverto vardarbību un kailumu, kā arī paklāju vilkšanas līkločiem, kas pakļāva filmu skatītāju cerības.
Pēc filmas iznākšanas kļuva skaidra tās ietekme, īpaši slasher žanrā. Hičkoks atvēra slūžas visu veidu vardarbīgiem sērijveida slepkavām filmās, sākot no cilvēces slepkavām (sveicināts, Hanibals Lekters) un beidzot ar tiem, kuriem ir gandrīz pārdabiskas tieksmes (Maikls Maijers, Džeisons Vorhijs).
Kailumam kopš tā laika ir bijusi nozīme arī šausmu filmās, lai gan daudzas no tām ir bijušas daudz ekspluatējošākas nekā Hičkoka Psiho.
Un tagad mēs savās šausmu filmās esam sagaidāmi negaidīti, jo tādas filmas kā Sestā sajūta, Bāreņi un Piektdiena, 13. datums ir pārsteigušas skatītājus ar paklāja vilkšanu, ko Hičkoks izbaudīja filmā Psycho.
Psiho uz visiem laikiem mainīja šausmu žanru, un, ja esat tādu filmu kā Jēru klusums, Septiņi, Jigsaw un Helovīns cienītājs, iespējams, vēlēsities stāvēt un apsveikt Alfrēdu Hičkoku, cilvēku, kurš pārveidoja šausmu stāstu veidošana par kaut ko tādu, ko nevar atpazīt no mierīgajām un drošajām šausmu filmām, kas tika uzņemtas pirms 1960. gada.
